Baznīcas vēsture

Grobiņā, draudzes sākums ir jaušams no Ordeņa laikiem, 13.gs.: ar tā laika krustnešu uzcelto Grobiņas mūra pili, kurā atradās pilsbaznīca, līdz pat vēlīniem viduslaikiem.

Sākot no vēlīniem viduslaikiem, 1530.gadu – 1650.gadiem, Grobiņas teritorija atradās Prūsijas pārvaldījumā un tajā darbojās vācu baznīclikumi. Ir zināms, ka 16.gs. beigās, 17.gs. sākumā bijusi vēl pēdējā zviedru-poļu cīņa, kuras rezultātā baznīca, kas atradusies pilsētas teritorijā, tika nodedzināta.

Kurzemes hercogistes laikā, hercogs Jēkabs ir licis celt šobrīd esošo baznīcu, līdz ar daudzām citām, Kurzemē. Un tā 1664.gadā šī baznīca tapa gatava un pastāv līdz mūsu dienām.

Hercoga Jēkaba 1664.gadā celtā baznīca, laika gaitā ir cietusi vairākkārt, tā ir arī pārbūvēta. Tiesa gan, ne mūris. Viss pārējais, kas varēja nodegt, ir ticis vēsturiski arī atjaunots.

Starp abiem pasaules kariem, baznīca ir remontēta divreiz. Pirmo reizi, 1931.gadā: šī remonta rezultātā baznīca bija ieguvusi visai savdabību veidolu: violetus, zilus un zaļus tautiskus rakstus. Līdz tam ir zināms, ka baznīca pamatā ir bijusi baltā un zelta krāsojumā. Šādi draudze ir centusies baznīcu atjaunot šodien. Bet pēckara gados baznīcas iekštelpa bija klāta ar nacionālā romantisma toņiem.

Uz baznīcas 275.gadu jubileju, 1939.gadā, draudze uzsāka saraksti ar Pieminekļu Valdi, par jaunu baznīcas remontu. Galvenie darbi bija: griestu un visa baznīcas apjoma apmetuma klājums, altāra galā logos bija jāievieto vitrāžas, pie baznīcas ziemeļu sienas tika izbūvēts pagrabs siltā gaisa apkurei. Šiem darbiem naudu saziedoja vietējie grobiņnieki. Laikraksts „Kurzemes Vārds” 1940.g. 25.maijā rakstīja arī par to, ka: „….prezidents Kārlis Ulmanis ir ziedojis 1000Ls Grobiņas baznīcas remonta vajadzībām”. Līdz liktenīgajai 1941.gada vasarai izdevās realizēt lielu daļu no šī projekta. Tomēr Sarkanās armijas artilērija to visu iznīcināja.

Tomēr jau pavisam drīz 1942.gadā grobiņnieki uzsāka priekšdarbus baznīcas atjaunošanai. Un 1942.g.9.augustā draudze svinēja spāru svētkus. Laikraksts „Kurzemes Vārds” 11.augusta numurā rakstīja, ka: „Dievkalpojums notika baznīcas pagalmā, dievvārdus teica Grobiņas draudzes mācītājs R.Āboliņš.” Bija paredzēts līdz Pļaujas svētkiem pabeigt jumta būvi, un tūlīt uzsākt darbus iekšpusē, bet tas neizdevās, jo bija kara laiks. Dievkalpojumi baznīcā atsākās tikai ar 1947.gadu. Atjaunošanas darbi tika turpināti vēl sešdesmitajos gados, kad atzīmēja baznīcas 300.gadu jubileju.

Kopš 2000.gada ir daudz paveikts, lai atjaunotu dievnamu. Pirmais lielākais un nepieciešamākais darbs bija jumta seguma nomaiņa. Vēlāk dievnams tika atjaunots no iekšpuses: tika ierīkota apkure, ielikti jauni logi, atjaunotas sienas, grīda un izvietots jauns interjers. Pēdējie dievnama jaunumi ir lielāks zvans un bruģēta ieeja no vārtiem līdz dievnama durvīm, kas tika paveikts par godu baznīcas 345 gadu jubilejai 2009.gada augustā.

Jaunāko laiku darbi veikti, izmantojot draudzes līdzekļus. Draudze atguva savus īpašumus 50 ha platībā un 3 ēkas, kas draudzei piederēja līdz 1940.gadam. Apsaimniekojot šos īpašumus, draudze ieguva līdzekļus dievnama sakārtošanai.


Grobiņas draudzes mācītāji

Ir zināms, ka 16. gs. Grobiņas draudzē darbojās mācītājs Enohs Remblings. Mācītāja amatam sekoja arī viņa dēli. Viens no Grobiņas mācītājiem 17.gs. vidū bija Kristofs Rihters. Viņa vectēvs bijis saistīts ar pašu Luteru, kā klostera draugs un palīgs. Rihters kļuva par hercoga Jēkaba galma mācītāju un biktstēvu, kad hercogs apmetās Grobiņas pilī. 18.gs., kad Kurzemē valdīja mēra laiks, baznīcā kalpoja Mācītājs Veinmans, kurš pats bija slims, tomēr 34 gadus spēja nokalpot. Pēc tam sekoja mācītājs Kupfers.

No 18.gs. beigām līdz gandrīz 19.gs. vidum Grobiņas draudze piedzīvoja Fon Launicu dzimtas kalpošanu un vispārējās izglītības celšanu. 1920.gados Grobiņas draudze ilgāku laiku bija bez pastāvīga mācītāja. Tas atrisinājās 1925.gadā, kad ievēlēja Jāni Kundziņu. Viņš enerģiski ķērās pie savu pienākumu pildīšanas. Savukārt jaunievēlētā draudzes padome ķērās pie baznīcas remonta un 1920.gadā nodegušās mācītājmuižas atjaunošanas. 1928.gada 29.janvārī Grobiņā iesvētīja jaunuzcelto mācītāja dzīvojamo māju, liekas pirmo pēckara Latvijā, kuru draudze uzcēla par saviem līdzekļiem bez valsts vai kāda cita atbalsta. Ēku sāka celt 1926.gadā un pabeidza īsi pirms 1927.gada Ziemsvētkiem. Izrādās, ka mācītājmāja, ko draudze cēla par saviem līdzekļiem 2006.gadā un, kas tika iesvētīta 2007.gadā, ir jau arī nesenā divdesmito gadu vēsturē bijusi.

Nākamā rudenī mācītājs Kundziņš paziņoja par savu pāreju uz citu draudzi un grobiņnieki atkal bija palikuši bez pastāvīga gana.

Tikai no 1931.gada draudzes pastāvīgs mācītājs ir Kristaps Valters. Līdz 1939.gadam Grobiņā pastāv arī vācu draudze. Kara laikā no 1941.gada draudzi vada Roberts Āboliņš, viņa vadībā draudze sāka veikt sagrautās baznīcas atjaunošanas darbus. Pēc kara Āboliņš dzīvoja ASV un bija Sietlas latviešu draudzes mācītājs līdz 2002.gadam, kad aizgāja mūžībā. Pēckara laikā Grobiņas draudzi vadīja Priekules draudzes mācītājs Kārlis Aumalis. Pēc viņa šeit ir kalpojuši mācītāji Kalks, J.Dreiblats, N.Kamergrauzis, J.Simakins. Tad, no 1994.gada gandrīz 2 gadus draudzē kalpoja Gints Kronbergs, kā jauns evaņģēlists, mācītāja vietas izpildītājs. Pēc tam bija Mārtiņš Urdze, Varis Bitenieks un 2006.gada 7.janvārī Gints Kronbergs tika aicināts no jauna kalpot Grobiņas baznīcas ev.lut.draudzē. Līdz ar mācītāja G.Kronberga kalpošanas sākumu draudzes un regulāru dievkalpojumu apmekletāju kopskaits ir bagatīgi atjaunojies. Ja visi, nu jau vairāk kā 300 draudzes locekļi, atnāktu uz dievkalpojumu vienlaicīgi, trešdaļai būtu jāstāv kājās. Mācītājs G.Kronbergs saka: „Lai arī sasniegts un izdarīts šo pēdējo gadu laikā ir daudz, mums jāpaliek pazemīgiem un atvērtiem Dieva darbam pie mums, un jāpieņem draudzes kopībā ikkatrs, kas nācis pie ticības Kristum, tā lai brālīga mīlestība un kalpošana tuvākajam, palīdz augt arī garīgā briedumā un dziļumā.”